Kamēr pašmāju laukumos pamatīgā sniega kārta var priecēt tikai slēpotājus, golferiem jāmeklē siltākas vietas, kur uzspēlēt, lai neļautu sev ierūsēt, un pavasaris nenāktu ar vilšanos par pajukušo spēles izjūtu. Spēlēt visu gadu piedāvā vairākās Eiropas dienvidu valstīs, taču sava pievilcība ir arī Ēģiptei, kur ne pirmo reizi pabija Zigmārs Puikevics.
Jau pirms diviem gadiem pirmo reizi spēlējot Ēģiptes kūrortā Hurgadā piedāvātais servisa līmenis Puikevicam šķita gana pievilcīgs, lai mūmiju zemē atgrieztos vēlreiz. Taču kā jau austrumos, jārēķinās ar vietējā biznesa un dzīves izpratnes īpatnībām, tādēļ pirms brauciena jāpacenšas pašam visus interesējošos jautājumus noskaidrot līdz galam. Nevar arī paļauties, ka nosacījumi spēlēšanai jau zināmā vietā būs tādi paši kā pirms gada, jo laukumu īpašnieki biznesa koncepcijas maina tāpat kā kamieļus.
Puikevics ceļojumu ar ģimeni uz Šarmelšeihu Ēģiptē nokārtoja caur ceļojumu aģentūru, kas garantēja arī iespēju spēlēt golfu. Uz vietas varēja pārliecināties, ka lēmums netaupīt uz pieczvaigžņu viesnīcas rēķina izrādījās pareizs. Viesnīcai piederošajā golfa laukumā saviem viesiem green fee bija 60 dolāru, bet personām no malas - 120 dolāru.
Turklāt viesnīcas menedžments spēlētāju pielaišanas stratēģiju pārskatīja vairākas reizes gadā, gan liedzot cilvēkiem no malas spēlēt vispār, gan brīžiem ļaujot to darīt ikvienam interesentam. Tā kādai šveiciešu golferu grupai nācās mainīt viesnīcu, lai tiktu pie spēlēšanas.
Pats laukums gan bijis patukšs, un vienlaicīgi spēlējuši kādi 5-10 cilvēki. Turklāt ātrie karti, ar kuriem pa laukumu var braukāt kur vien ienāk prātā (izņemot, protams, grīnus), ļauj sasniegt spēles tempa rekordus. Kā atzina Puikevics, 18 bedrītes izdevās izspēlēt divās stundās un 20 minūtēs.
Izvēli par labu Ēģiptei Puikevics izdarīja gan pēc skandināvu biznesa partneru ieteikumu uzklausīšanas, gan arī ņemot vērā Latvijas golferu pieredzi. Šarmelšeihā labi var justies arī golfera ģimene, jo pieczvaigžņu viesnīcas vienā pusē ir jūra, bet otrā pusē - golfa laukums. Ēģiptē dzīvošana pieczvaigžņu mītnē nav tik biedējoša arī finansu ziņā, turklāt lētākās viesnīcās jārēķinās ar nemitīgu personāla dīkšanu pēc dzeramnaudas. Ārpus golfa paliek iespējas sauļoties, nirt jūrā skatīt koraļļus, kā arī doties izbraucienos tuksnesī, tādēļ spēlētāja ģimenei nav jāgarlaikojas.
Interesants bijis arī pats laukums, taču, neraugoties uz tā ideālo kvalitāti, jārēķinās arī ar dažām īpatnībām. Piemēram, bumbiņai paliekot netālu no grīna, nekas labs nav gaidāms, jo īpatnējās ķērpjveida zāles dēļ normāli uzčipot nav iespējams. Fairway un grīnu kvalitāte gan bijusi ļoti augstā līmenī. Grīni turklāt ir arī ļoti ātri, un neatkarīgi no bumbiņas piezemēšanās trajektorijas nekādas pēdas (pitch mark) gludajā zālienā nepaliek.
Toties pazaudēt bumbiņas ir daudz grūtāk, jo lielās sāls koncentrācijas dēļ tās ūdens šķēršļos peld pa virsu un gaida savu īpašnieku. Ja neaizmirst paņemt līdzi makšķerējamo rīku, gandrīz vienmēr var savu bumbiņu atgūt.
Savdabīgu pieredzi var gūt Hurgadā, kur treniņlaukumā bumbas no sauszemes gabaliņa sit ūdenī. Distances apzīmējumi ir izvietoti uz bojām, bet peldošās bumbas personāls pēc tam savāc ar groziem. Saldūdens vietējiem ir dārga manta, ko apūdeņošanā cenšas pēc iespējas taupīt.
Lai uzturētu viesu interesi par golfa spēlēšanu, viesnīca rīkoja arī turnīriņus, vienā no kuriem Puikevics pēc paša atzinuma izcīnīja piecus dolārus, tiesa, iemaksājot 50 zaļās naudiņas. Kopumā septiņu dienu ilga dzīvošana ar ģimeni Ēģiptē un četras dienas golfa izmaksājušas ap 600 latiem.
Ēģipte ir lieliska vieta kurp doties uzspēlēt golfu, un var droši ceļot kopā ar ģimeni, uzskata Puikevics. Taču viņam pašam gribētos redzēt arī kaut ko jaunu, tādēļ nākamais ārzemju brauciens droši vien būšot uz kādu no Spānijas golfa laukumiem.
