Golfa laukumu veido noteikts skaits bedrīšu. Ar terminu bedrīte saprot ne tikai pašu mērķa bedrīti, kurā jāieripina bumbiņa, bet arī visu laukuma daļu no izsitiena vietas līdz mērķim - ieskaitot īsi nopļautas zāles joslu jeb fērveju, garākas zāles zonu jeb rafu, grīnu jeb speciāli sagatavotu laukumu bumbiņas ripināšanai ar sevišķi īsi nopļautu zāli, kā arī dabīgos šķēršļus. Bedrītes izspēlē noteiktā secībā. Katras bedrītes garums un konfigurācija atšķiras.

Kopš 1858. gada noteikts, ka pilnā golfa raundā izspēlē 18 bedrītes. Sastopami ir laukumi ar 9 bedrītēm (kā GK "Viesturi"). Pēdējā gadījumā pilnam golfa raundam laukums jāizspēlē divas reizes.

Bedrītes izspēle sākas no izsitiena vietas, veicot pirmo sitienu. Katru nākamo sitienu spēlētājs izdara no vietas, kur atrodas bumbiņa pēc iepriekšējā raidījuma. Izspēle beidzas, kad bumbiņa iesista bedrītē. Spēles uzdevums ir ar iespējami mazāku sitienu skaitu iesist bumbiņu bedrītē.

Bedrīti raksturo distances garums, ko ieteicams mērīt no izsitiena laukuma vidus līdz grīna vidum (konkrētās izsitiena un mērķa bedrītes vietas tiek periodiski mainītas), kā arī handikapa indekss (HCP), kas parasti raksturo grūtības pakāpi attiecīgajā laukumā (ar "1" apzīmējot grūtāko, ar "18" - vieglāko bedrīti).

Katru bedrīti un laukumu kopumā raksturo PAR - vidējais sitienu skaits, kas teorētiski nepieciešams, lai iesistu bumbiņu bedrītē/s.

PAR ir atkarīgs no distances. Ja attālums no izsitiena vietas līdz mērķim ir līdz 220 metriem, parasti PAR ir 3, ja no 220 līdz 420 metriem - PAR 4, ja vairāk nekā 420 metru - PAR 5.

Visbiežāk 18 bedrīšu laukuma kopējais PAR ir no 66 līdz 74.

Sacensību laikā dalībnieki dodas laukumā grupās pa 2 līdz 4 spēlētājiem. Katram spēlētājam tiek noteikts pierakstītājs (marķieris), tādējādi ikviens spēlētājs raksta divus rezultātus - savējo un tā spēlētāja, kuram viņš ir marķieris. Beidzot spēli, pirms kartiņas nodošanas sacensību komitejai, katrs spēlētājs paraksta divas kartiņas, tādējādi apliecinot, ka nav iebildumu pret tajās ierakstītajiem rezultātiem.

Ja sacensībās ir handikapa ieskaite, jāpieraksta kopējais rezultāts, spēlētāja handikaps HCP un neto rezultāts (aprēķina, no kopējā rezultāta atņemot HCP).

Golfa spēlei sacensībās ir divi pamatveidi - sitienu un mača spēles. Sitienu spēlē tiek rēķināts kopējais visā laukumā izdarītais sitienu skaits (golferis būtībā, pirmkārt, sacenšas pats ar sevi). Mača spēlē tiek noteikts katras bedrītes uzvarētājs; raundā (18 bedrītēs) uzvar tas, kurš uzvarējis vairāk bedrīšu izspēlēs. Neizšķirta rezultāta gadījumā sacensību komiteja var rīkot pārspēli pēdējā bedrītē.

Lai spēlētājs varētu spēlēt golfa laukumā, viņam ir jāapgūst golfa etiķete, pamatnoteikumi un spēles iemaņas, jābūt HCP kartei, kā arī jāsamaksā par tiesībām atrasties laukumā (green fee). Uz treniņlaukuma un ripināšanas laukuma drīkst atrasties un darboties arī bez HCP kartes, ieteicams gan instruktora (PRO) vai vismaz kāda golfa lietpratēja vadībā.

Treniņlaukums (driving range)

Parasti golfa laukumos ir iekārtoti arī treniņlaukumi - iesācējiem spēles iemaņu apgūšanai, spēlētājiem golfa tehnikas pilnveidošanai, kā arī, lai iesildītos pirms došanās uz īstā laukuma. Izšķir treniņlaukumus tālajiem sitieniem, īsajiem sitieniem, sitieniem no bunkura (smiltīm), kā arī ripināšanas laukumus. Treniņlaukumiem ir noteikta atsevišķa maksa par noteikta daudzuma bumbiņu izsišanu. Visbiežāk iespējams arī izīrēt nūjas.

Treniņlaukumos spēlē ar atšķirīgām bumbiņām (gan pēc izskata, gan citām īpašībām). Treniņlaukumu bumbiņas parasti lido nedaudz īsāku distanci. Īstajā laukumā spēle ar treniņlaukuma bumbiņām ir aizliegta.