Savulaik bijis arī „Ozo” kluba čempions, Lejiņš allaž atgādināja, ka golfā ir atradis ne tik daudz sportu, cik brīnišķīgu laika pavadīšanas iespēju, kur tikties ar lieliskiem cilvēkiem. Tagad par vienu šādu lielisku cilvēku golfā kļuvis mazāk – pēc daudzus gadus ilgušas slimības Lejiņu nedēļas nogalē pavadīja pēdējā gaitā. Ārsta un golfera piemiņai piedāvājam interviju, kas žurnālā Golfs.lv tika publicēta 2008.gada rudenī.
Dzīvības radīšanā tāpat kā golfā notiek lietas, kas vismaz pagaidām nav zinātniski izskaidrojamas un drīzāk robežojas ar brīnumu. Par to nešaubās klīnikas EGV vadītājs un atzīts ginekoloģijas speciālists jau trešajā paaudzē Voldemārs Lejiņš, ar kuru “Golfs.lv” tiekas viņa vadītajā modernajā Rīgas klīnikā. Lejiņš ne tikai golferu saimei piepulcējies pats, bet arī veicinājis potenciālo golferu skaita pieaugumu, palīdzot tikt pie atvasēm ģimenēm, kas mūsdienu piesārņotajā pasaulē saskaras ar auglības problēmām.
Jūs esat Latvijā pirmais mediķis, kas nodēvēts par mēģeņu bērnu tēvu...
Jā, tā ir, bet manā dzīvē viss ir saistīts ar nejaušībām, cūcenēm. Savulaik mans tēvs bija slavens ginekologs, kurš 1980. gadā pēkšņi nomira divu dienu laikā, kad es vēl mācījos Medicīnas institūta 5. kursā. Viņš vienmēr mani naktīs cēla augšā un mudināja braukt līdzi uz dažādiem sarežģītiem gadījumiem, kur devās sanitārā aviācija. Par to bieži vien nebiju priecīgs, jo vai nu nākamajā rītā lekcijas, vai tāpat studentam beidzot gribas atpūsties. Domāju, gan jau vēlāk tēvs iemācīs, bet nepaspēja. Tādēļ, beidzot institūtu, nebiju pats spožākais students, divas reizes par nesekmību pat gribēja mani izmest. Visi paredzēja, ka docenta Lejiņa dēls, nebūdams diez ko gudrs, tāpēc paliks Rīgā katedrā un taisīs disertāciju.
Bet notika citādi?
Kad bija pēdējās pārrunas pirms sadales, paziņoju priekšniekiem, ka eju prom no Rīgas un strādāšu Valmierā. Visiem šoks – Lejiņam katedrā jau vieta sagatavota. Mani vēl gribēja pārliecināt palikt, taču jau tad teicu, ka neesmu docenta Lejiņa dēls, bet gan es pats, Voldemārs Lejiņš. Ja nebūtu aizgājis uz Valmieru, bet palicis katedrā, nedomāju, ka būtu sasniedzis ko tādu. Diez vai man būtu klīnika, un diez vai būtu tāda EGV. Ja tēvs nebūtu nomiris, katedrā būtu uzrakstījis disertāciju, lasījis lekcijas un viss. Tagad ir pavisam citādi, un nenožēloju nevienu mirkli, ka aizgāju uz Valmieru. Augstskolā sešus gadus esi klausījies teoriju un tikai pēc beigšanas nonāc tādā katlā, kur sāc pa īstam saprast, ka vēl neko nesaproti. Dzemdības, nakts dežūras, un ar visu jātiek galā. Ja netiec, nu tad esi brīvs. Kad izej visai tai skolai cauri, paliek daudz vienkāršāk. Nostrādājis Valmierā, atgriezos Rīgā.
Kas pamudināja sākt savu nopietnu praksi?
Man jau no senām dienām nepatika tas, kas medicīnā turpinās vēl tagad. Ārsts neko nepelna un viņam jāgaida, kad iedos aploksni, lai būtu daudzmaz normāla iztikšana. Tāpēc vienmēr sapņoju par savu privātklīniku ar savu cenrādi un kases aparātu. Tad ir skaidri zināms, cik maksā vizīte, cik operācija. Ja kāds nevar atļauties, piedodiet, ir arī citi varianti. Trijatā nodibinājām Latvijas Ģimenes centru, un 1995. gadā daktere Anita Plūme ierosināja, ka vajag pievērsties ārpusdzemdes apaugļošanas operācijām. Tobrīd tas likās kas neiespējams, taču Plūme bija redzējusi, kā strādā Somijā.
Tobrīd pasaulē tas bija kas pilnīgi jauns?
Pasaulē tas nebija nekas unikāls, jo pirmais bērns pēc šādas operācijas piedzima jau 1978. gadā. Vēl nesen par šo meiteni Louise Brown daudz rakstīja, jo viņai bija 30. dzimšanas diena, un pašai jau piedzimis bērniņš. Pamazām šādas operācijas sāka taisīt citur pasaulē, igauņi mūs par vienu gadu apsteidza, bet 1997. gada 18. jūnijā es kļuvu par Baltijā otro ārstu, kam šādi piedzimis bērniņš, patiesībā pat divi – dvīnīši. Tas notika dažas dienas pirms manas 40. dzimšanas dienas, un teicu, ka nelaiķa tēvs man jubilejā sagādājis milzīgu dāvanu – Latvijā piedzimis pirmais bērniņš, kas apaugļots ārpus sievietes dzemdes. Visas avīzes rakstīja, man bija pilna istaba ar ziediem, apsveikumi nāca viens pēc otra, konjaks plūda, un izjūtas bija fantastiskas. Neko labāku savā dzīvē laikam nepiedzīvošu.
Vēlāk jums radās sekotāji arī Latvijā?
Jau pēc diviem gadiem bija speciālisti Linezerā, tagad ir četras šādas klīnikas, un esmu apmācījis jau kādus sešus dakterus, kas to dara. Man tagad gribas spēlēt golfu (smejas). Gribas lai būtu tā, ka zvanu no golfa laukuma, prasu, kā gājis, un saku: „Nu, nu, skatieties, lai viss būtu kārtībā.” (smejas). Mēģinu to panākt, bet, līdzko kādu labu kadru apmācu, tā viņš aiziet. Visiem gribas virzīt savu lietu, bet es, godīgi sakot, pašlaik jau jūtos noguris. Operēju Ādažu privātslimnīcā, izveidoju Aizputē mūsu klīnikas filiāli, kur arī ir 6-8 operācijas mēnesī. Vēl gandrīz katru dienu ir ārpusķermeņa apaugļošana, pēdējā laikā brauc daudz ārzemnieku, jo Latvijā to var izdarīt lētāk. Skandināvija jau ir pierasta lieta, bet tālākā paciente bijusi no Jaunzēlandes.
Jūs savas klīnikas pakalpojumus reklamējat vai pacienti jūs paši atrod?
Neko nereklamējam. Mums paveicās, ka pirms kāda gada vienai zviedrietei izdevās palikt stāvoklī, vēlāk vēl vienai 52 gadu vecumā. Sievietes ar šādām problēmām savā starpā daudz komunicē internetā, tādēļ jau viens pozitīvs iznākums raisa interesi. Ja neizdodas Latvijā vienā klīnikā, var tepat mēģināt kādā citā. Es pats arī meklētu citu zobārstu, ja ar divām reizēm nepietiktu, lai caurumu zobā salāpītu.
Vai izdošanos šādās operācijās iepriekš nevar prognozēt?
Tas nav iespējams, tā ir Dieva griba. Cik tad daudz mēs tagad zinām no medicīnas? Kad sāku šo lietu, man bija daudz interviju, un baznīcas nostāja, protams, bija pilnīgi pret. Bija apaļā galda diskusija, kur piedalījās arī mācītājs. Stāstīju, ka pasaulē ārpusķermeņa apaugļošanā grūtniecība iestājas vidēji 35-40 procentos gadījumu. Dievs nevar palīdzēt mehāniski, to darām mēs. Taču tālākais – vai grūtniecība iestāsies vai ne – jau būs atkarīgs no viņa, un viss nostājas savās vietās. Savām pacientēm saku, ka varu dot 99 procentu garantiju, ka savu darbu mēs paveiksim ārstnieciski nevainojami. Iegūsim olšūnas, laboratorijā apaugļosim, ievadīsim dzemdes dobumā, un viņa to pati redzēs uz ekrāna. Un viss. Tālāko mēs vairs nespējam ietekmēt.
Zinātne tik tālu nav tikusi?
Ir daudz visādu teoriju, veseli institūti, kas pie to strādā. Tā ir sava veida zinātniskā fantastika, un man bērnībā patika lasīt šādas grāmatas, piemēram, Stanislaw Lem, par sasaldētiem cilvēkiem. Ja ņemam 10 olšūnas, visas apaugļojam, pēc likuma, dzemdes dobumā nevaram likt vairāk par trim. Septiņas būtu jāmet ārā, bet mēs tās sasaldējam līdz –197 grādiem. Ja sievietei neizdodas palikt stāvoklī, viņa var atnākt pēc gada vai pieciem, mēs atsaldējam nākamo, un viņa paliek stāvoklī. Var būt pat tāds variants, ka paliek stāvoklī pirmajā reizē, bet 10 gadu vēlāk atnāk pēc brālīša vai māsiņas pirmajam bērnam. Aizdomājoties par to, reizēm nebeidz brīnīties (smejas). Ieliec ledusskapī bērniņu, kas piedzims pēc 10 gadiem.
Process taču nav tik vienkāršs kā iešana uz lielveikalu?
Protams, nē, bet pats princips… Man ir bijuši arī pacienti, kas domā, ka viss no naudas atkarīgs. Ja vairāk samaksās, viss noteikti būs. Reiz kāds jaunais krievs nevarēja atvest savu sievu, kam bija laiks ņemt olšūnas, sakot, ka viņa pēc vētrainas nakts uzdzīves nav kustināma. Atvēra maciņu, kurā simtnieku mašīnai pietiktu, un saka, lai paņemu, cik vajag, un pārceļu vizīti uz citu dienu. Skaidroju, ka nauda te neko neatrisinās un vizīti nevar atlikt, jo viņa sieva no veiktās hiperstimulācijas var vienkārši nomirt. Tad viņš palika bāls, vēra maciņu ciet un prasīja, cik ilgā laikā sievai jābūt šeit. Divās stundās viņš iekļāvās. Nezinu, ko ar sievu darīja, vai vannā lika, vai kā citādi, bet daļēji atžirgušu atveda. Vēlāk viņiem piedzima smuka meitiņa, un viss bija kārtībā. Cita atkal var darīt visu kā vajag, bet neizdodas.
Vai tagad medicīna jau nevērš skatus uz klonēšanu?
Domāju, ka tā vēl ir nākotne, kas noteikti pienāks. Tāpat cilvēce savulaik domāja, ka tikai fantastika var būt lidošana ar lidmašīnu vai ārpusķermeņa apaugļošana un embrija sasaldēšana. Pats par ārpusķermeņa apaugļošanu pirmo reizi uzzināju astoņdesmito gadu beigās, bet tas šķita tik nereāli. Arī tad, kad deviņdesmito gadu vidū aizbraucu uz Somiju mācīties, domāju, ka diez vai mēs darīsim to, ko viņi. Pagāja tikai trīs vai četri gadi, līdz viss notika arī pie mums. Bet klonēšana ir sarežģīts process, kur no veselīgas līdz kancerogēnai šūnai ir tikai viens solis. Vēl nevar pateikt, kur ir robeža, tādēļ ar cilvēka klonēšanu neviens īpaši nesteidzas eksperimentēt. Bet nešaubos, ka tas aizies. Pietiek paskatīties, kā tik īsā laikā attīstījušies datori, mobilie telefoni.
Tehnoloģiju progresam ir arī sava ēnas puse…
Jā, no otras puses, civilizācijai visi šie starojumi nāk tikai par ļaunu, bet to nevar apstādināt. Gan tās pašas lidmašīnas, gan datori un mobilie telefoni, kas kaut kādu ietekmi uz cilvēka veselību atstāj. Paskatieties, no kā sastāv mūsdienu pārtika. Dārzā izaudzēts tomāts un veikala tomāts ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Vai ir kādas prognozes par klonēšanas nākotni?
Tas ir neprognozējami, Pirmām kārtām klonēšana nozīmē milzu naudu finansējumam, bet tas, kurš atradīs īsto variantu, būs miljardieris uzreiz.
Vai neauglības problēmas vairāk izpaužas attīstītās valstīs?
Domāju, ka tās problēmas visur ir vienādas. Pirms 10 gadiem pāriem, kas pie mums nāca, teicām, ka neko nevaram palīdzēt, un vienīgais variants tikt pie bērniņa ir adopcija. Tagad iespēju varam dot jebkuram pārim, taču izredzes uz panākumiem ir atšķirīgas. Ir tādi gadījumi, ka vīrietim nav spermas, un ņemam no sēkliniekiem audus, embriologi meklē vienu spermatozoīdu, ar ko apaugļo olšūnu. Arī zinātniskā fantastika.
Vai neveselīgs dzīvesveids padara vīriešus mazāk vīrišķus?
Ja vēl pirms 10 gadiem pāra neauglībā aptuveni 70 procenti gadījumu bija sievietes, bet 30 procenti vīrieša dēļ, tad tagad attiecība jau ir 50/50. Mūsu klīnikā nekādās garākās sarunās pat neielaižamies, ja vīrietis nav nodevis analīzes. Dažādas izmeklēšanas sievietei ilgst pusgadu, un negribu strādāt pa tukšo, lai vēlāk izrādītos, ka problēma ir vīrieša dēļ. Bieži vīrietis saka – es spēlēju basketbolu, nepīpēju, nedzeru, man nav citas sievietes, no rītiem peldu, bet tas jau vēl neko nenozīmē. Daudz kas ir noteikts ģenētiski. Vēl daudzi strādā ar visādām ķimikālijām, arī sēdošs darbs nenāk par labu. Darbaholiķi, kas pārslodzē strādā no rīta līdz vakaram un vēl naktī. Tur tās problēmas sāk parādīties. Spermogramma ir vīrieša veselības spogulis, un pēc tās problēmas sakne jāmeklē jau citiem speciālistiem.
Golfs tātad ir arī profilaktisks līdzeklis neauglības novēršanai?
Jā, uzskatu, ka golfs ir viens no visveselīgākajiem sporta veidiem. Svaigā gaisā, nav kontakta ar sāncensi, ja vien neaiziet līdz roku palaišanai (smejas). Nav tādu traumu kā hokejā vai basketbolā. Ja ne profesionālā līmenī, tad golfs ir arī relaksējoša spēle. Nervus sev golfā var pabojāt arī amatieris, tomēr tas ir pavisam kas cits. Profesionālim tas ir darbs, bet es golfā četras vai pat vairāk stundas aizmirstu visu, kas notiek darbā. Ja arī satraucos un nervozēju, tās ir pavisam citas emocijas, kas vēlāk aizmirstas, bet es esmu ārpus darba. Golfa profesionālis nevar relaksēties un aizmirst par darbu.
Tik vienkārši nevar atstāt domas par darbu aiz klīnikas durvīm?
Dienu pirms mūsu sarunas viena operācija ilga četrarpus stundas, lai sievietei pēc 40 varētu būt vēl viens bērns. Vienīgais, ko es pēc tam gribēju, bija uzspēlēt golfu. Pēc tādām operācijām vajag ko tādu, kas ļauj aiziet prom no tā visa. Ja iesi mājās, uz kino vai pat uz bāru, tur tāpat par to domāsi, bet golfā es domāju par to piecīti, ko varu derībās laimēt vai zaudēt (smejas). Golfā ir dabiski pārdzīvojumi par to, ka netrāpi bumbiņai, neieripini bedrītē no pusmetra, bet tas viss pilnībā izslēdz domas par darbu. Tālruni uz golfa laukumu neņemu. Pēc spēles jūtos pilnībā atpūties, ar citiem golferiem izrunāts, kā kuram gājis, un galva brīva no domām par darbu. Tad pārbraucu mājās un varu mierīgi arī darba lietām pievērsties.
Pirms iepazīt golfu bijāt aktīvs kāda cita sporta veida cienītājs?
Arī tādēļ golfs man bija vajadzīgs. Savulaik samērā nopietni spēlēju badmintonu, vēl pirms 10 gadiem dubultspēlēs Latvijā kādus mačus uzvarējām. Bet sapratu, ka vienu setu izskraidīt vēl varu, bet otro vairs ne, un bija jāmeklē kāda alternatīva. Tieši tolaik „Ozo Golf Club” parādījās golfs, un pats izdomāju, ka tas varētu derēt. Kopā ar grupas biedru dakteri Uldi Ķelli jau iepriekš uz „Viesturiem” braucām un lēnām sākām. Sapratu, ka golfs ir spēle, kur vienmēr vari progresēt, ja gribi. Ja spēlē kaut vai divreiz nedēļā, pēc kāda laika progress būs. Pagājušajā gadā pat vienubrīd man bija singla (viencipara) handikaps.
Tas jau ir nopietns meistarības pieteikums…
Izgāju „Ozo” laukumu ar 75 sitieniem, un spēle gāja vienkārši neticami. Noķert tādu kaifu… dari ko gribi, un viss sanāk. Gāju kopā ar Andri Zvanu, Andreju Bobrovu un Michael Tavis. Viņi pēdējās piecas bedrītes pat īsti nespēlēja, teica, ka grib redzēt, kas notiek. Man bija pieci bērdiji! Tāpat pagājušajā gadā uzvarēju „Ozo Golf Club” čempionātā. Iepriekšējā dienā sieva mani bija uzaicinājusi uz kārtīgu pirti – ar pirtnieku un četras stundas. Kad atbraucu uz laukumu, sāku mierīgi pārģērbties, bet izrādās, par pusstundu biju sajaucis savu starta laiku. Aizskrēju pusapģērbies, bet beigās man bija 81 sitiens no tālākajām starta vietām. Jau pirmajā bedrītē trāpīju piecmetrīgu ripinājumu. Tad otrajā, trešajā… Pie 18. bedrītes grīna Vitauts Tučkus apgalvo, ka varu uzvarēt, bet tas likās pilnīgi neiespējami, jo visi kluba labākie spēlē. Ripinājums, lai dabūtu bugiju, bija metrus 15 tāls pāri diviem pauguriem. Daudz neprātodams, piegāju un situ. Bumbiņa apstājās uz bedrītes maliņas, mirkli pastāvēja un iekrita. Kad ienācu ģērbtuvēs, trīs vīri, kas nospēlējuši ar 82 sitieniem, jau sprieda, uz kuru bedrīti ies pārspēlēt, un tā, starp citu, pajautāja, kā tad es nospēlēju (smejas). Tas bija liels pārsteigums, jo bija sitienu spēle no tālākajiem tee. Golfs jau ir smadzenēs, bet man pēc relaksācijas pirtī bija pilnīgs miers. Nekad nebūtu iedomājies, ka varu uzvarēt tādā turnīrā.
Atkārtot ko tādu ir krietni grūtāk...
Šogad drīzāk spēlēju aptuveni 87-90 sitienu. Mazāk arī spēlēju, jo bija daudz darba, bet cenšos aizbraukt vismaz reizi vai divas nedēļā. Mani tas uztrauc, jo jūtu, ka palieku nervozāks, ja netieku uz golfu. Ja klīnikā sāku māsiņām ko pārmest, saku sev: „Lejiņ, tinies ātri kaut kur prom!” Paņemu lidmašīnas biļeti un uz divām dienām prom. Atbraucu atpakaļ, un viss ir kārtībā. Reizēm pašam liekas, ka noteikti jābūt klīnikā uz vietas un viss jāuzrauga, bet labāk ir, ja atgriezies atpūties. Medicīnā tas ir ļoti būtiski. Man vienu reizi ir bijusi situācija, kad izšķīrās, vai zaudēšu gan māti, gan bērnu, vai tomēr izvilkšu. „Moskvičā”, ar kuru sievieti veda, visa vanniņa pie kājām bija pilna asinīm. Uzņemšanā viņai nebija ne pulsa, ne spiediena. Vēlāk tikai sapratu, ja būtu sācis bļaut ātrāk vai ko tamlīdzīgu, mēs būtu zaudējuši. Taču valdīja pilnīgs miers, un visu izdarījām perfekti. Pēc tam man teica, ka pēc manas sejas šķitis, ka nekas īpašs nenotiek. Lai gan iekšēji likās, ka tūlīt varu uzsprāgt. Pēc tādas operācijas vari tikai apsēsties un jūti, ka visi fiziskie un garīgie spēki tevi pametuši. Tolaik jau biju atgriezies no Valmieras un paralēli strādāju 6. slimnīcā dzemdību nodaļā.
Vai paliek laika vēl kaut kam, izņemot darbu un golfu?
Ziemā mēs parasti divas trīs reizes braucam spēlēt golfu uz Ēģipti, Turciju vai Spāniju. Ziemā vismaz reizi nedēļā uzspēlēju tenisu. Paņemam ar klasesbiedru abonementu, un tad zinu, ka attiecīgajā dienā man divas stundas vakarā ir teniss un tajā laikā neko nevaru darīt, ja esmu Latvijā. Kādreiz kopā ar vecajiem puikām eju uzspēlēt badmintonu, bet nekādos turnīros sen neesmu piedalījies. Bet savā lokā jau visi esam apmēram vienādi. Ja pusotru divas stundas noskrienos un nospēlēju badmintonu, tas jau ir nopietni. Nesaukšu vārdā, bet pirms pāris gadiem Spānijā iznāca uzspēlēt badmintonu ar vienu golferi, kurš teica, ka tā spēle štrunts vien ir un mani apspēlēs. Teicu aiziet, un spēlējām deviņus setus. Setā līdz 15 punktiem devu pretiniekam 14 punktu un servi, tā ka viņam bija nepieciešams dabūt tikai vienu punktu, lai uzvarētu. Pēc četriem setiem pretinieks gribēja apsēsties, bet nu septītajā setā viņš to vienu punktu tomēr dabūja. Badmintons var izskatīties diezgan statisks, piemēram, pludmalē, bet, ja redz, kā spēlē olimpiskajās spēlēs…
Ne viens vien golferis ziemā vairāk pievēršas skvošam…
Nekad skvošu neesmu spēlējis. Ir bijusi doma pamēģināt, bet attur risks dabūt kādu traumu. Šoruden triju klubu turnīrā satiku Zigmāru Puikevicu, kurš iesaistījies tādā pasākumā, kur spēlē badmintonu, tenisu, skvošu un galda tenisu, rezultātu skaitot kopā. Tas varētu būt interesanti.
Praktizējošam ķirurgam jārēķinās ar paša savainojumiem?
Tāpēc jau golfs ir tik labs, ka neko īpašu sev nevar nodarīt. Ja ziemā aizbraucu slēpot un salaužu kaut vai divus pirkstus, ar to man darbs beidzas. Ja ar labo roku notiek kas smagāks, tas vispār ir ķirurga darba finišs. Tenisā un badmintonā vairāk jādomā par Ahileja cīpslām, arī jāpatur prātā, ka nevajag lielu pārslodzi sirdij. Jo īpaši svarīgi ir labi iesildīties, lai nesavainotu plecu. Reiz metos spēlē neiesildījies un pēc tam divas nedēļas nevarēju pacelt roku, vajadzēja iet pie fizioterapeita. Golfā tikai vienreiz esmu savainojis plaukstu, kad situ bumbiņu, kas bija tuvu bunkura malai. Sajutos tā, it kā būtu lauzis kādu no mazajiem kauliņiem, bet tik traki nebija.
Vai taisnība, ka jūs golfā esot savainojis arī siltumnīcas stiklus?
Teikā pie mājas man bija siltumnīca, un sadomāju patrenēties. Līdz siltumnīcai kādi 30 metri. Es situ… nu it kā pieaudzis cilvēks, bet bērna prātā (smejas)… Vienā pusē žoga vietā ir betona siena, pret ko situ, un bumbiņa pret to atsitas. Nu varēju sevi taču nosist. Vienreiz tā trāpīju pa siltumnīcas četrus milimetrus biezo stiklu, kurā palika gluds bumbiņas diametra caurums. Turpināju sist vien tālāk, un tajā pat nelielajā rūtī blakus drīz vien bija otrs tāds pat caurums. Šādus treniņus izbeidzu, kad no sienas atlēkusī bumbiņa reiz trāpīja man pa plecu. Bija baigas sāpes, un gluži kā multenē par kaķi un peli āda uzreiz sāka pietūkt, un minūtes laikā radās pamatīgs zilums. Būtu bumbiņa trāpījusi centimetrus 30 augstāk, kas zina, kā tas būtu beidzies.
Citu tik ekstrēmu piedzīvojumu golfā vairs nav bijis?
Vistrakākā lieta bija pirms vairākiem gadiem Spānijā, kad vispār pirmo reizi golfu spēlēju ārzemēs. Spēlējām liela astoņu cilvēku kompānija, un biju uzvilcis jaunas golfa kurpes. Otrajā dienā kājas bija jēli noberztas, un nevarēju paiet. Bet laukumā varēja dabūt tādu mazu mocīti ar elektromotoru, un aizmugurē vēl vieta somai. Braukāju un situ bumbiņu, viss bija kārtībā. Taču kā jau Spānijā laukums kalnains. Bumbu iesitu ielejā, piebraucu ar mocīti un izsitu. Braucu augšā pa stāvu slīpumu, un metrus 10 no manis taisās sist Dainis Babulis. Palika divi metri līdz kalna galam, kad sapratu, ka mocītis neuzvilks un gāžas man virsū. Gaisā uztaisīju špagatu, lai mocis man neko nenorauj, bet braucamais nogāzās lejā kraujā un izjuka. Es paliku guļam, bet Babulis pienāk klāt un teic, ka es esot viņam sitienu iztraucējis (smejas). Nedaudz tālāk smieklos lokās Vitauts [Tučkus]. No sava rakursa viņš virs kalna gala bija pamanījis tikai moča priekšējo riteni un tad divas pēdas, kas uzreiz pazudušas. Mocīti salāpījām, saliekot kopā visas nokritušās daļas, un spēle turpinājās.
Vai Jums ir iecienītas vietas, kur vislabāk aizbraukt golfa laukumā izvēdināt galvu?
Uz ārzemēm braucu visur, ja ir laba kompānija. Varu dzīvot pat teltī, ja tikai ir īstie ceļabiedri. Jau ierasts, ka novembrī aizbraucam uz Ēģipti. Patīk, ka uz turieni ir čarterreisi – tad sešos no rīta izbraucam, vienpadsmitos esam uz vietas un stundu vēlāk jau spēlējam. Darbu arī kavēt iznāk ļoti minimāli, jo ceturtdien izbrauc un pirmdien esi atpakaļ. Šīs vasaras beigās pēc tāda pat grafika spēlējām Skotijā. Trīs dienās pabijām „Carnoustie” un citos laukumos. Jau tagad sarunājām, ka nākamgad spēlēsim Sentendrjūsas slavenajā „Old Course”. Smuki ir Spānijā, Dominikā, Ēģiptē, Turcijā, bet Skotija ir pavisam kas cits. Golfs tur ir dzīve, piemēram, spēlējām 1818. gadā izveidotā laukumā. Vai arī taksometrā, sarunām pievēršoties golfam, noskaidrojas, ka šofera handikaps ir starp 2 un 3. Tad saproti, ka par savu spēli labāk vispār muti vaļā nevērt (smejas). Katrai apkopējai tur handikaps, šķiet, ir singls, un visi zina golfa noteikumus.
Skotija ir slavena arī ar savu nebūt ne maigo klimatu…
Šoreiz mūsu kompānijā pirmo reizi brauca Babulis un Ints Krasts. Viņiem sastāstījām, ka jāņem līdzi siltas drēbes un ziemas cepure, lai arī vasara, jo būs lietains un vējains. Bet laiks bija kā Spānijā, jau pirmajā dienā 24 grādi un neviena lietus piliena. Skoti, ar kuriem spēlējām kopā, teica, ka pirms nedēļas bunkuri bijuši pilni ar ūdeni, un bunkuri tur tādi, ka, iekāpjot iekšā, tikai debesis var redzēt. Triju dienu laikā tikai vienubrīd mazliet uzlija.
Vai lielākoties braucat kopā „Ozo Golf Club” biedru kompānija?
Jā, tas arī mani pamudināja iestāties klubā. Tajā Spānijas braucienā, kur lidoju ar mocīti, vēl nebiju iestājies klubā. Visi mani aģitēja, līdz paklausīju. Klubs – tas tomēr ir jauki. Ir savs iekšējais kluba čempionāts, match-play čempionāts, Herberta kauss… Pēc spēlēšanas vienmēr var pasēdēt un arī mazliet pasmieties vienam par otru (smejas). Kluba dzīve tomēr ļauj golfā justies citādi. Par kluba biedriem vienmēr tiek piedomāts īpaši.
Nav tā, ka kluba biedra statuss uzliek zināmus pienākumus?
Kluba biedra pienākumi pamatā jau ir tādi paši kā jebkuram golferim – rūpēties par laukumu un gādāt, lai par to neaizmirst arī citi spēlētāji. Tās ir lietas, kas golfā jāievēro neatkarīgi no tā, vai esi kluba biedrs vai ne. Protams, ir īpaši prestiži klubi, kādā, piemēram, darbojas profesors Kristaps Keggi, kura meita, starp citu, ir golfa pro. Tādam klubam ir savs tūkstotis rindā stāvētāju, un vienīgā iespēja kļūt par biedru ir tad, ja kāds no esošajiem nomirst. Iestāšanās maksa ir fantastiska, taču, no otras puses, dalība klubā garantē ne tikai prestižu. Ja kluba biedram kādā brīdī neiet, citi viņu atbalsta. Ja vajag kredītu, banka nekādu citu garantiju neprasa, ja esi šā kluba biedrs. Nezinu, vai kādā Latvijas bankā pietiktu pateikt, ka esi „Ozo” biedrs, bet ar laiku tas var izveidoties.
Dalība golfa klubā kā uzticamības simbols?
Tieši tā. Ja arī gadīsies kādas problēmas, vai nu pats tiksi galā, vai citi biedri gādās, lai neciestu kluba reputācija. Taču mērogi pasaulē ir citi. Skotijā uz pieciem miljoniem iedzīvotāju ir 700 laukumu, kas turklāt visi ir pilni. Latvijā proporcionāli tas nozīmētu gandrīz 350 laukumu. Pie mums golfam nav reklāmas, taču mēs, kam ir ap 50, savā starpā esam runājuši, ko gan darītu, ja nebūtu golfa? Pēc darba ietu mājās skatīties televizoru vai iedzert? Labi, var iet uz trenažieru zāli, bet cita pilnvērtīga sporta veida, kur sacensties ar jebkuru pretinieku, nav. Golfā handikapa sistēma šādu iespēju dod. Tam, kurš izdomājis handikapa sistēmu, pienākas 10 zelta kroņi.
Kad jums bija singla handikaps, nešķita netaisnīgi, ka mačos kāds uzvar augstāka handikapa dēļ, lai arī nospēlējis ar lielāku rezultātu?
Nekad nav šķitis, ka kāds uzvar nepelnīti. Es mēģinu gūt baudu spēlējot un atpūšoties. Protams, uzvarēt gribas vienmēr, taču tas nav galvenais. Ja palieku zaudētājos, pēc spēles izdzeru savu glāzi alus un pēc brīža jau esmu to aizmirsis. Toties esmu četras stundas labi pavadījis laiku. Un handikapa ziņā nekad neesmu bijis īsts singla spēlētājs, tā bija veiksmīga sagadīšanās. Nezinu, vai neesmu vienīgais, bet jau divus gadus vienmēr pēc jebkuras spēles nododu savu rezultātu karti handikapa pārrēķināšanai. Līdz ar to no šīs sezonas sākuma handikapa 10,2 esmu noslīdējis līdz 13,5. Ja nemainītos handikaps, man pašam zustu interese spēlēt. Kāda jēga iziet laukumu, ja beigās dabū 15 stableford punktu? Gribu, lai katras sezonas beigās man būtu reālais handikaps.
Šogad radās iespaids, ka mazinās ne tik sportiski orientētu golferu vēlme spēlēt tādos sezonas lielākajos turnīros kā „Hansabanka Latvian Open”…
Ja man trīs dienas pēc kārtas jāspēlē no tālākajām izsitienu vietām, tā vairs nav atpūta. Tas ir tīrs sports, un es neesmu gatavs šajā sporta veidā būt sportists. Esmu gatavs būt atpūtnieks. Piemēram, no tālākajām izsitienu vietām spēlēt vienu dienu, pēc nedēļas vēl kādā turnīrā uzspēlēt. Bet trīs dienas pēc kārtas – tā jau ir cīņa, un to pašu saka arī daži citi, ar ko esmu runājis. Pēc tāda turnīra esi vienkārši beigts un iztukšots, bet golfu divas nedēļas redzēt negribas. Es tā negribu mocīties.
Cik dienas jums golfs var neienākt prātā?
Golfs man prātā ir katru dienu, vismaz teorētiski. Apskatos, kādi mači bijuši, kā kurš nospēlējis. Piezvanu uzvarētājam, parunājam, kā kur gājis. Savā starpā sazināmies, kā kurš ar kuru cīnījies. Ja labi nospēlē, gribas padalīties ar citiem (smejas). Golfs dzīvē nepazūd.
Vai laukuma izvēlē visu izšķir patikšana?
Vēls viens būtisks jautājums ir, kā nokļūt laukumā. Ja man piecos vakarā būtu jābrauc cauri Rīgai uz Salienu, es uzsprāgtu vēl pa ceļam. Tā ir stunda turp, stunda atpakaļ. Dzīvojot Teikā, līdz „Ozo” nav ilgāk par 10 minūtēm. Savukārt tie, kas dzīvo Pārdaugavā, ir tuvāk „Viesturiem” un Salienai. Varbūt kļūs labāk pēc Dienvidu tilta atklāšanas, bet šaubos, vai kas īpaši mainīsies.
Bet spēlējat arī citos laukumos?
Vienu laiku man patika „Viesturi”, bet pēc tam ne tik ļoti, kad kādu laiku laukuma zāle bija panīkusi. Tad „Ozo” bija pilnīgi topā. Bet tagad man ļoti patīk arī atdzimušie „Viesturi” un Saliena. Pēdējā pusgada laikā Saliena ir ļoti izmainījusies. Tur nekad nebūs kalnu un koku, vienmēr būs vējš, bet laukums ir sakopts. Vairs nav kartupeļu lauku, izrakti vairāki smuki dīķi, pie izsitiena vietām sastādītas puķītes, krūmiņi. Tādiem kā es, kas golfu bauda, tas priecē aci. Turklāt ir normāli fērveji un grīni. Arī „Viesturos” tagad viss atkal ir smuki un jauki. Tagad visi trīs laukumi ir super, un tas ir labi, jo spēlēt visu laiku vienā vietā apnīk. Golfs vienmēr pārsteidz, un nekad nevari zināt, kas beigu beigās būs.
