Parādījuši cīņassparu un kalniešu cienīgu rakstura stingrību, trīs Baltijas finālisti Glenīglsā cienīgi finišēja „Volkswagen Masters” starptautiskajā turnīrā, kur sacensību dienā sarežģītu pārbaudījumu netrūka jo īpaši. Lieliski nospēlēja Einārs Mednis, kurš palika nepārspēts spēcīgāko handikapu grupā.
Uzvarētājs HCP neto ieskaitē finišēja ar pieciem sitieniem virs personiskā PAR (76 neto sitieni), kas pārējiem konkurentiem bija nesasniedzams rezultāts. Par vienu neto sitienu atpalika argentīnietis Roberto Gruneisen, bet trešais ar tādu pat neto rezultātu bija Vācijas golferis Olaf Grothey.
Vēl viens Salienas pārstāvis Staņislavs Sabitovs, kurš golfera gaitas uzsāka tikai šogad maijā, noslēdza piecinieku trešajā handikapu grupā, savukārt otrajā grupā Baltiju pārstāvošais lietuvietis Martynas Gedvilas finišēja septītais.
Nepilnas trīs dienas Skotijas diženuma iepazīšanai nav īpaši ilgs laiks, lai kā censtos turnīra organizatori. Droši vien tādēļ vietējās dievības gādāja, lai pasaules fināla deviņu valstu dalībniekiem sestdien nepaliktu nekas neizbaudīts no īsti nacionāla kolorīta.
Vējš sacensību dienā lietusgāzes rāva pa gaisu ar tādu spēku, ka labāk par ceļu policiju noteica golferu līdzsvara izjūtu pēc ekskursijas uz slaveno „Glentturet” viskija dedzinātavu piektdienas vakarā.
Mednim nebija viegli atsaukt atmiņā kādas sacensības, kas Latvijā būtu spēlētas tik izaicinošos apstākļos, jo vēja ātrumam tikai mazliet pietrūka līdz 20 metriem sekundē. Turklāt Salienas grīnkīpers pats strādā ne jau nu kādā klusā aizvēja laukumā.
Brāzmainajos pūtienos ainava mainījās kā kaleidoskopā – brīžiem mākoņi paklīda, liekot apkārtnei lāsot zeltainos saules staros, bet ilga tīksmināšanās nebija lemta pat tiem, kuri bez stresa spēlēja ārpus sacensību ieskaites, jo ātri vien klāt bija nākamais Atlantijas ekspresis ar kārtējo debesu ūdens kravu.
Karalienes laukumā (Queens Course), kur spēlēja turnīra viesi, karogi uz grīniem bija satīti ap kātiem un nostiprināti, lai tos nesalauztu, un garās maikstis izmirkušajā zālienā neizgāztu bedrīti kā savu mūžu nodzīvojušu koku. Vienīgi salt golferiem nenācās pat gaidīšanas brīžos, jo gaisa temperatūra arvien turējās mazos padsmitos.
Ja viesiem kāda liksta atsevišķas bedrītes izspēlē ātri vien aizmirsās, tad oficiālajā turnīrā Karaļa laukumā (Kings Course) kļūdām jau bija pavisam cita cena. Lai gan sacensību dalībnieku vidū netrūka meistarīgu spēlētāju, ekstremālā, jeb Skotijas, golfa pieredzes ne vienam vien pietrūka. Piemēram, Zviedrijas HCP 3 golfera 12 sitieni atsevišķā bedrītē nebija nekas unikāli neveiksmīgs.
Arī Mednis pirms apbalvošanas pasākuma Skotijai vēsturiskajā Skones pilī atcerējās 17. bedrīti, kur pazaudēja bumbu un savāca deviņus sitienus. Divās spēcīgākajās ieskaites grupās ar vienu lielu klupienu pietika, lai HCP neto formāta dēļ cerības tikt laureātos vērtētu krietni piezemētāk.
Lai gūtu panākumus, golferim vajadzēja sajust laukumu kā reti kad – atpazīt pielijušās grīnu un fērveju vietas, prognozēt vēju virs grīniem, kas savu uzticīgo sargu – dziļo bunkuru – ietverti dažviet gluži kā ķēniņa troņi paceļas savus 10 metrus virs pārējās bedrītes līmeņa.
Vietējie Glenīglsas golferi tikmēr nesteidzīgi spēlēja savus vīkenda raundus, un varēja apbrīnot, kā viņu izpildījumā vējš allaž tika padarīts par sabiedroto, nevis ienaidnieku. Golfs un skoti nudien ir nešķirami jēdzieni – piemēram, lidostas transferta busiņa šoferis sevi par golferi neuzskata - viņš vienkārši nedēļas nogalēs spēlējot ar draugiem... jau kādus 50 gadus, un tikai daži vīkendi šajā laikā ir palikuši bez golfa.
