Nozīmīgs golfa karjeras posms Latvijā beidzies Lindai Dobelei, kura 20 gadu vecumā dosies uz ASV, lai augstskolas komandā tiektos pēc nākamajiem mērķiem. Linda golfs.lv pastāstīja gan par motivāciju pievienoties Austrumtenesijas valsts universitātei, gan dalījās ar golfā 10 gados gūtajām atziņām.
Cik sarežģīts bija Tavs ceļš uz Amerikas augstskolas komandu?
Universitāti meklēt sāku ļoti vēlu, jo pati vēl īsti nebiju pieņēmusi lēmumu un nebija pārliecības, ka kādā skolā tikšu. Taču sapratu, ka to gribu un darīšu. Rakstīju daudzām augstskolām un bija piedāvājumi, bet gribējās kaut ko zināmāku, par ko kāds varētu ko pateikt. Izveidojās labs kontakts ar Austrumtenesijas universitātes treneri Stefanie Shelton, kuras vadītajā komandā četrus gadus spēlēja Laura Jansone. Trenere uzskata, ka mēs Latvijā esam četras pilnīgi vienādas meitenes (smejas), vienādas miesas uzbūves un vienādi sitam bumbu. Viņai bija ļoti laba pieredze ar Lauru, par ko Laurai paldies. Trenere teica, ka grib mani redzēt savā komandā, jo viņa manī saskata to pašu ko Laurā.
Laura savulaik teica, ka Shelton vairāk ir kā komandas menedžere...
Tur nesaskatu kādus sarežģījumus. Par svingu esmu daudz iemācījusies. Ja būs kādas problēmas ar svingu, izdomāsim, kā tās atrisināt. Var izmanto video, un neuztraucos, ka uz vietas man varētu pietrūkt trenera padoma. Tie būtu mazākie satraukumi.
Kad dosies pāri okeānam pievienoties savai jaunajai komandai?
Skola sākas 16.janvārī, tādēļ apmēram 10.janvārī jau vajadzētu būt uz vietas. Ļoti vēlu pieņēmu lēmumu braukt uz Ameriku, tādēļ domas par septembri neīstenojās. Process ieilga, dokumenti aizceļoja par vēlu. Mācību procesu tas gan neietekmēs - vienkārši beigšu skolu piecus mēnešus vēlāk. Tas pat labi, jo ļaus ilgāk palikt Amerikā ar studentes vīzu.
Vai zini, kādu vietu Tev atvēl universitātes komandā?
Trenere grib, lai uzreiz spēlēju. Ja arī uzreiz nebūs labākie rezultāti, man tik un tā būs segta puse mācību maksas, bet turpmākajos gados visi 100 procenti. Pat gadījumā, ja nonāktu rezervistos, tik un tā segs 80 procentu mācību maksas, taču ceru, kas viss būs kārtībā un spēlēšu.
Ko mācīsies augstskolā ārpus golfa?
Ilgi domāju, ko studēt, līdz izvēlējos komunikācijas. Taču pirmajā gadā specializāciju var mainīt, un, līdzko būšu Amerikā, pārcelšos uz psiholoģiju, kas man ir tuva. Viss izveidojies tā, ka psiholoģija tiešām ir tas, ko gribu mācīties.
Ar kādu mērķi dosies pāri okeānam?
Lielais mērķis ir spēlēt LPGA. Amerikā arī gribu mācīties psiholoģiju, ko vēlāk maģistratūrā pārvērst sporta psiholoģijā. Ja Latvijā ir labi sporta psihologi, viņu noteikti ir ļoti maz, un golfs viņiem ir tumša bilde. Mācoties universitātē, mani mērķi kļūs tuvāki un stingrāk nosprausti.
Golfs arvien būs vaduguns?
Jau kādos 11 gados izdomāju, ka gribu golfu spēlēt profesionāli (smejas). Biju tikko sākusi spēlēt. Jo kļūsti vecāks, jo vairāk ir aizspriedumu, kas bremzē un saka, ka nav iespējams. Taču bērnībā tam tik ļoti noticēju... Ja varēšu ar golfu nodrošināt sev dzīvi, neko vairāk man nevajag. Kad spēlēju golfu, jūtu visdziļāko piepildījumu. Man patīk arī mācīties, taču emocijas golfā ir nesalīdzināmas. Pirms pieņemt lēmumu, izanalizēju sevi, centos saprast, ko es vēlos, un sapratu, ka jā. Tas ir mans ceļš. Vajadzēja sev līdz galam noticēt, un svarīgi, ka arī tuvākie tev tic.
Vai iepriekš ilgi traucējušais rokas savainojums jau ir pagātne?
Bija smagi ar roku, un tad likās, ka nē, nekas manā dzīvē ar golfu nenotiks. Būtībā vajadzēja labus rezultātus pagājušajā sezonā, lai būtu ko augstskolām parādīt. Labi, ka beigās viss veiksmīgi sakrita. Rokas dēļ radikāli izmainīju svingu - kā dienu pret nakti, un tagad man roka ir labs atgādinājums. Ja iesāpas, zinu, ka situ nepareizi. Ir arī citas sīkākas vainas, taču ne tādas, kas neļautu spēlēt. Ne jau velti Amerikā meitenes pēc sacensībām nopako sevi ar ledu.
Kas palicis labā atmiņā no aizejošās sezonas?
Nezinu kādēļ, bet nekad līdz šim neveicās "Latvian Open", ne tuvu nevarēju nospēlēt tā, lai pacīnītos ar māsām [Puisītēm]. Bet šogad bija ļoti interesanti, cīņā pret Māriņu pietrūka pavisam maz. Visa šī sezona man lika vairāk sev noticēt, ka varu spēlēt tuvu PAR un arī mīnusā. Tas ir darba un sevis sakārtošanas jautājums. Bija vērtīgi turnīri arī Francijā un Holandē, visa sezona kopumā.
Vai Latvijā nebija izveidojusies sajūta, ka līderes vienmēr ir Tev priekšā?
Ne tā, ka jau iepriekš justos ka trešais numurs, bet bija iekšā sajūta, ka kaut kā pietrūks un būs par maz. Biju arī visjaunākā, bet, kad pieaudz, sāc uz lietām tomēr skatīties savādāk. Nav vairs domu 'ko tad nu es'. Viss atkarīgs no tā, kā es nospēlēšu, nevis citi.
Kā Tu raksturotu savu šībrīža spēli?
Pēdējā laikā draiveris noteikti ir mana mīļākā nūja. Bunkuri - mīļākā vieta, un, jo sarežģītāka pozīcija, jo lielāka bauda izsist. Diemžēl, puteris ar mani galīgi nedraudzējas. Esam sastrīdējušies (smejas). Puterēšana ir galvas sakārtošanas jautājums, jo pārliecība ir ļoti svarīga. Mums gan ir arī ļoti maz iespēju trenēties uz sarežģītiem grīniem. Aizbraucot uz sacensībām Eiropā, kur grīni ātrāki un ar lielākiem lauzumiem, apjūc, un nezini, ko īsti darīt. Pazūd attāluma kontrole. Tam jātiek pāri. Zālē satrenēties ripināšanā nevar, un pie mums laukumos grīni nav tik reljefi un ātri.
Cik daudz trenējies?
Kamēr nav mācību, trenējos katru dienu. Vienu dienu nedēļā cenšos izbrīvēt vai vismaz samazinu treniņa apjomu. Cik varu, cenšos arī spēlēt. Kad mācījos skolā, bija ļoti grūti izbraukāt, jo dzīvoju Ikšķilē. It kā nav tālu, bet tomēr sarežģīti. Līdzko sākās skola, jutos slikti, jo pienācīgi trenēties vairs nevarēju, un bija jāgaida līdz tikšu zālē.
Kas bijuši Tavi treneri?
Mans pirmais treneris bija Valdis Liepiņš, par ko viņam vienmēr teikšu paldies. Tētis [Guntars Dobelis]? Esmu ļoti priecīga, ka viņš nekad nav jaucies manā spēlē (smejas). Ja nu vienīgi tad, kad pati esmu ko prasījusi. Tagad viņš daudz ir iemācījies par golfa kustību, un man ir interesanti salīdzināt savas domas. Kad tiku izlasē, kādu laiku trenējos pie Hakan [Svensson]. Pirms kādiem pieciem gadiem ļoti daudz ko par svingu iemācījos no Quintin [van der Berg], kad izlasei bija treniņnometne Spānijā. Daudz ko uzzināju gan par svingu, gan nūju fitošanu, kas tolaik man bija jaunums. Vēl svarīgas bija dažas dienas Lietuvā pie Nick Solski, kurš man palīdzēja daudz ko savā spēlē saskatīt. Protams, tagad akadēmijā Dāvis Puksts, kurš arī iepriekš ar padomiem vajadzības gadījumā palīdzēja.
Atskatoties uz līdzšinējiem gadiem, vai būtu vēlējusies ko darīt savādāk?
Daudz ko iepriekš nezināju par svingu, bet zinu, ka vienu lietu noteikti darīju pareizi - ar tēti riņķojām laukumā visu dienu. Spēlējām dienā 36, dažreiz arī 54 bedrītes un sacentāmies. Protams, tehnika bērnu un jauniešu apmācībā ir svarīga, bet laukumā ir ļoti daudz jāspēlē. Tas iemāca visu to, ko nevar iemācīties, treniņlaukumā sitot bumbas. Vienubrīd, kad paaugos, man šķita, ka spēle laukumā nav tik svarīga, taču vēlāk sapratu, ka maldos, un atsāku daudz spēlēt. Spēlēt, spēlēt, spēlēt... tas ir svarīgi. Ko darīju nepareizi? Par maz pievērsu uzmanību īsajai spēlei, par galveno prioritāti izvirzot svingu un kustību. Vairāk vajag eksperimentēt ar sitienu augstumu, vedžiem, čipiem. Kā bumba lido, piezemējas, kur ripo un apstājas. Tas ir ļoti svarīgi. Katru sitienu jāmāk uztaisīt atkarībā no apstākļiem.
Ko gribi sasniegt Amerikā pirmajā sezonā?
Ļoti gribētu stabili spēlēt zem 80 un tad tuvu nullei mazos plusos, cenšoties pāriet uz mīnusiem. Jānoskaņo sevi uz labiem rezultātiem. Pirmais, pie kā ķeršos, būs īsā spēle.
Kas nosaka atšķirību - spēlēt zem 80 vai zem PAR?
Noteikti pārliecība, domas laukumā. Svings ir pats par sevi. Jāspēj noturēt savu kustību zem psiholoģiska spiediena. Nupat Amerikā par to runāju ar Nick Faldo treneri, un viņš teica, ka spēlētājiem lielākoties tā ir problēma. Arvien augstākā līmenī kļūst vairāk skatītāju, vairāk atbalstītāju, kas rēķinās ar tavu labu spēli. Ķermenis saspringst, spriedze ietekmē muskuļus, mainās svings, un būs problēmas sitienā, ja nav ļoti stabila kustība. Tādēļ ir vajadzīgs viens sitiens, par ko ir pārliecība, ka vienmēr spēsi to uzsist, lai kas arī notiktu. Citādi būs ļoti grūti. Ja piecas bedrītes pirms beigām ir -3, tas visu izmaina.
Apzinies arī kādas kļūdas savā spēlē?
Nevaru laukumā beigt skaitīt savu rezultātu, ko nedrīkst darīt. Līdz ar to, skaitot līdzi, sevi vienkārši noroku, ja sāku spēlēt sliktāk. Arī, ja sāc spēlēt labāk, ir grūti uzturēt pareizo spēles plūdumu. Tādēļ pamazām sāku meditēt, lai pēc dao mācības strādātu ar savu ķermeni, enerģijas plūsmām. Tas ir vēl viens virziens, par kuru esmu sapratusi, ka tas man palīdzēs. Skrienošu prātu ir grūti apturēt, tādēļ profesionāli golferi ar dažādām praksēm daudz vairāk strādā psiholoģijas virzienā.
Seko kādā līmenī spēlē Austrumtenesijas universitātes komanda?
Viņām ļoti labi iet, šķiet, ir sasniegušas vēsturē augstāko pozīciju reitingā. Līmenis ir augsts, un būs centīgi jātrenējas un labi jāspēlē. Vienu meiteni pazīstu - pirms kāda laika iepazināmies Igaunijā un šogad sacensībās atkal spēlējām kopā. Tātad ieradīšos vietā, kur jau ir vismaz kaut kas pazīstams. Fantastiski, ka Laurai [Jansonei] tajā pašā pilsētā ir svinga treneris. Sagaidu, ka mēs ar Lauru bieži tiksimies, kad viņa brauks trenēties, un man nebūs tik vientuļi.
Rudenī Tev bija gan Faldo tūres fināls Amerikā, gan Francijas sieviešu amatieru čempionāts...
Francijā sapratu, ka mēs Eiropas līmenim esam tuvu. Svinga attīstībā, kustībā esam ļoti daudz izzinājuši. Mani pārsteidza, ka Francijā tikai viena jaunāka meitene spēlē profesionāli, un mums arī ir Laura. Lai kā francūži nerunātu angliski, un bija grūti saprasties, sacensību gaisotne čempionātā bija ļoti jauka, un spēle arī gāja. Amerikā bija mandrāža - sagaidīja ar kamerām, intervēja. ASV iepriekš nebiju bijusi, un laika maiņa par astoņām stundām bija ārprāts. Nebija spēka, nesapratu, kas notiek. Faldo arī uzreiz pastāstīja, ka laukumu ir pacenties sagatavot tā, lai mēs saprastu, kas ir spēlēt tūrē.
Vai pirmoreiz Amerikā juties komfortabli?
Pēc pirmās reizes man ļoti patika. Laipni un pozitīvi cilvēki. Nav kā te vilcienos, kur visi bēdīgi. Lidojot mājās no citām valstīm, lidostā nav pat uzraksti jāmeklē - pēc sejām uzreiz var atpazīt, kurā geitā reiss uz Rīgu. Jūtos jauna un Ameriku redzu kā valsti ar sev jaunām iespējām.
Pie Faldo bija nopietns pārbaudījums?
Treniņraundā vēl priecājos par labo laiku un spēlēju īsajās piedurknēs, bet mani jau brīdināja, lai nesapriecājos par daudz, jo Virdžīnijā laiks mainās ļoti ātri. Jau nākamajā dienā palika ļoti auksti, vēl pēc dienas sāka snigt slapjš sniegs, lieliem gabaliem krita krusa, nu, viss kopā plus vēl nogurums.. Bet visiem bija smagi, un visi cīnījās kā traki. Bija daudz labu spēlētāju - spēlēju kopā ar divām spēlētājām, kas kvalificējušās Eiropas tūrei. Pieredze bija vienkārši nesalīdzināma. Sapratu visādus mīnusus savā spēlē. Laukumā bija tādi rafi, kādi Eiropā nav sastopami. Pavisam cits skats uz golfu.
Latvija golfs tomēr vēl arvien ir jauns sporta veids...
Atceļā lidojot no Amerikas bija iespēja parunāt ar Faldo treneri, kurš bija pārsteigts, ka valstī, kur pašlaik ir tikko pāris golfa laukumu, spēj sasniegt tādu līmeni. Viņu ieinteresēja, ka varbūt kādu no Eiropā daudzajiem Faldo sērijas posmiem varētu sarīkot "Ozo", un tas nu gan būtu lieliski. Faldo sērijas finālā bija arī golfa psihologs, kas strādā ar lielajām zvaigznēm. Klausījos visā un nespēju noticēt, ka tā ir īstenība. Tik daudz vērtīga - kā sūklis centos visu uzsūkt.
Kur vēl nākamgad spēlēsi ārpus augstskolu turnīriem?
Noteikti jāgatavojas pasaules amatieru čempionātam. Domāju, ka Eiropā spēlēšu Holandē, Francijā amatieru čempionāts arī ļoti patika. Centīšos vēlreiz kvalificēties Faldo finālam, kas šogad bija ļoti smags. Treniņu process arī tagad neapstāsies, un arvien centīšos sevi uzturēt formā. Būtu labi, ja pēc iespējas ilgāk neuzsnigtu sniegs. Pēc tam līdz aizbraukšanai trenēšos zālē.
Iespēja iekļūt ASV universitātē bija arī Tava motivācija golfa karjeras virzībā?
Jā, noteikti. Liels paldies arī māsām Puisītēm un Laurai. Viņas man ir daudz palīdzējušas gan ar padomiem, gan papīru lietām. Viņas arī bija pirmās, tātad paraugs un mērķis pēc kā tiekties. Redzēju, ka tas ir sasniedzams mērķis. Es sāku spēlēt deviņu gadu vecumā, un pirmie divi gadi bija plezīrs. Sākumā pat nepatika, bet kā tēta meita nevarēju nebraukt līdzi. Šķiet, bija Junigolfa posms, kur izcīnīju pirmo kausiņu, un tas bija viss... Biju golfā iekšā. Bumbiņa arī sāka smuki lidot un pacelties gaisā.
